LS vēsture
2007
Vispirms Cūkkārpa bija parasta Cūkkārpa kā parasti (man ļoti patīk šis teikums!). Taču tad Eiropā sākās masveida sacelšanās vienkāršo iedzīvotāju vidū, turklāt šo sacelšanos unikālu padarīja fakts, ka tajā piedalījās gan vientieši, gan burvji (pirmajiem par otrajiem gan, protams, neko nenojaušot). Lai izglābtu skolu no draudošām briesmām un tām sekojošām drausmīgām sekām (jo Cūkkārpa tika uzskatīta par t.s. "bagātnieku skolu" - tai laikā bija uzliktas īpašas regulas par iemaksu par stāšanos), skolas direktors Homērs Bruncis, nebūdams (salīdzinoši) spēcīgs burvis, tomēr spēja pārcelt skolu uz Elbas salu Vidusjūrā, netālu no Itālijas.
2008
Šķita, ka šajā vietā Cūkkārpa būs drošībā mūžīgi (vai vismaz - kamēr pāries briesmas Lielbritānijā), taču viss izvērsās pavisam citādāk. Skolēni atkal bija spiesti bēgt no skolas, tikai šoreiz nevis ņemot to līdzi, bet gan pārvietojoties vecā kuģī - labākajā, ko Bruncis spēja uzburt.
Viņi nonāca Romā, kur atkal ieslīga mānīgā drošības sajūtā, tomēr gada noslēguma krāšņās balles vidū Homērs saņēma ziņu no Burvestību ministrijas par draudošām briesmām un uzbūra tanku, kurā ietilpa pilnīgi visi skolēni. Tanks šķita visdrošākais transportlīdzeklis, ar ko pārvietoties, taču diemžēl lielākā daļa skolēnu vairāk uztraucās par komfortu, nevis drošību (turklāt viņiem nebija paskaidrots, kāpēc ir jāpārcieš neērtības).
Pēc neērtā ceļojuma tankā skolēni nokļuva no Romas Venēcijā - kanālu un romantikas pilsētā. Tur skolas audzēkņi pavadīja ilgu laiku - vairākus mēnešus -, tā arī neko nenojaušot par briesmām.
Gada nogalē nemieri tika pilnībā apspiesti un viss varēja ieiet vecajās sliedēs.
Ziemassvētku tirdziņa laikā direktors Bruncis izstāstīja visiem par iemesliem, kuri viņu mudināja veikt ceļojumu, kā arī apsolīja parūpēties, lai skolēni pēc iespējas ātrāk un komfortablāk nonāktu atpakaļ Lielbritānijas Cūkkārpā - mājās.
2009
Jaunā gada sākumā (Brunča sagādāti) paklāji uzsāka savu ceļu pa apakšzemes tuneli no Venēcijas uz Parīzi, kur nonāca lidostā. No tās ar lidmašīnu visi tika aizgādāti uz Londonu, kur varēja pavadīt vasaru Diagonalejā vai pilsētas vientiešu pusē. Vasaras beigās sekoja grandiozs mūzikas festivāls lauku teritorijā netālu no Londonas, bet tam sekoja atgriešanās Cūkkārpā, kur atkal atsākās mācības un (ar Homēra Brunča dēla Kaila Brunča (ļoti apsviedīga burvja, kurš piedāvā visu, ko vien vēlaties - protams, par nelielu, bet taisnīgu samaksu) palīdzību) izklaides pilī.
Lietas pamazām noskaidrojās, nemiera ūdeņi norimās un Cūkkārpa aizvadīja mierīgu gada nogali mācoties un izklaidējoties.
2010
Jaunā gada sākums bija tikpat mierīgs kā vecā gada beigas, vienīgie ievērības cienīgie notikumi bija dārza viesības skolēniem un viņu mammām un kāds Ļoti Savāds Kolektīvs Sapnis, kuru skolēni piedzīvoja, kad bija spiesti pavadīt kopīgu nakti Lielajā zālē laumiņu uzbrukuma dēļ.
Mācību gads beidzās ļoti veiksmīgi, interesants bija arī to noslēdzošais Bēbju projekts, kura laikā visiem Cūkkārpas audzēkņiem bija jāiejūtas vecāku lomā, kad viņiem tika iedalītas ļoti reālistiskas zīdaiņu lelles - visi ar šo projektu viegli tika galā un skolu absolvēja vairāki studenti.
Tika pavadīta miegaina, patīkama vasara, dzirdētas baumas par dažām laulībām, dažām skolniecēm (vai bijušajām skolniecēm) stāvoklī un vēl šo un to interesantu, nāca rudens... ar jaunu revolūciju!
Gvezdila Bezsirža sarakstītā grāmata „Alu cilvēks”, kas pauda idejas, ka burvjiem ir jābeidz slēpties no vientiešiem, jāpalīdz viņiem un jādalās ar tiem savās zināšanās, radīja milzīgu haosu burvju pasaulē. Tā sašķēlās divās draudīgās grupās - vienā pusē stāvēja tie, kas bija par vispārēju brīvību, vienaldzību tautības, burvju spēju vai vecuma jautājumā, uzstājot, ka visas cilvēciskas būtnes ir vienlīdzīgas, otrā pusē tie, kas vēlējās saglabāt vecās tradīcijas, minot, ka ne velti tās ir ieviestas.
Cūkkārpas direktors Homērs Bruncis pārstāvēja pirmo pusi, iestājās kādā politiskā šīs idejas virzītājpartijā, pasludināja Cūkkārpu par brīvu skolu vecuma, tautības un burvju spēju eksistences jautājumā. Kārtējā haosa rezultātā cūkkārpieši attapās Indijā, tā teikt, lai izpētītu citu valstu kultūras. Revolūcija turpināja zumēt vēl visu gada nogali.
2011
Diemžēl arī šis gads nenesa mieru. "Alu cilvēka" revolūciju vienā mirklī nežēlīgi apspieda Burvestību ministrija, pieņemot lēmumu slēgt Cūkkārpas Raganības un burvestības akadēmiju. Visi darbinieki tika atlaisti, skolēni tika izsūtīti katrs uz savu pasaules skolu un visi, kas savu buršanās licenci bija saņēmuši, pabeidzot mācības Cūkkārpā, zaudēja atļauju burties, pamatojoties uz to, ka viņi nav pienācīgi izglītoti.
Sabiedrībai - bijušajiem cūkkārpiešiem - tas nemaz nepatika. Sākās runas par Cūkkārpas glābšanu. Runas pārtapa darbos. Darbi pārtapa... neveiksmēs.
Divus mēnešus cūkkārpieši nesekmīgi cīnījās ar ministriju, līdz uz skatuves uzkāpa veiksmīgā Cūkkārpas bijusī profesore Ģertrūde Foksa. Sparīgā sieviete, ar nelielu palīdzību ministrijas varas maiņas un labu sakaru izskatā, panāca skolas atjaunošanu.
Diemžēl Cūkkārpas pils, kuru ministrija bija paspējusi sagraut putekļos, bija neatjaunojama, tāpēc no jūras dzelmes nācās izcelt veco kuģi, ar kuru iepriekš cūkkārpieši bija bēguļojuši no kara.
Skaisti atjaunots, kuģis drīz vien atkal varēja uzņemt cūkkārpiešus un mācību darbs skolā atsākās.
